<-Atpakaļ

Šodien:

Radoši seniori

Manas apbrīnotās sievietes

Manā mūža gājumā ir bijušas daudzas sievietes, kuras es apbrīnoju līdz pat šodienai.

Mana mīļā māmiņa, kura skolā gājusi tikai vienu dienu, bet aizsaulē aizgāja 60 gadu vecumā kā izglītota sieviete. Lasīja grāmatas latviešu un krievu valodā, apmeklēja teātri un kino. Skolotājas bijām mēs ar māsu. Apbrīnoju, kāda ātrumā viņa visu saprata un apguva.

Mātes māsa Marija, Sibīrijas katorgā pavadīja 14 gadus. Četras reizes mēroja garo ceļu uz Sibīrijas Krasnojarskas apgabalu lopu vagonos. Bija atbēgusi no trimdas, par to tiesāta un ieslodzīta cietumā. Mājās atgriezusies, vēl izaudzināja divas mazmeitiņas.

Viņas meita Sofija, rakstniece – dzejniece un cīnītāja, kura trimdā 30 gadu vecumā gāja bojā. Viņas dzejas publicētas dzeju krājumā „Pie Daugavas un Ogres tapušais vārds”, izdots 2007.gada 28. septembrī. Kalupes „Sibīriešu” stāsti - Biedrība Sieviešu klubs „Astras”, izdots 2008.gadā, u.c.

māsīca Sofija
Māsīca Sofija

Mana tēva māsa tante Veronika agri zaudēja vīru. Vadīja lielu saimniecību un izaudzināja četrus bērnus. Vecāko meitu un vienīgo dēlu zaudēja pašā jaunības plaukumā. Vasarā sēžot uz soliņa pie tantes, šīs apbrīnotās un ticīgās sievietes, vīra un bērnu neizdzīvotās dzīves kopējās kapa kopiņas, kurai apkārt klusi šalc dzīvības koki un kuplās papardes, liekas, ka apkārt plūst silts, mīļš un gaišs tantes starojums.

Kora „Atvasara” diriģente Ada Jurjāne, viņas meita Daina un koncertmeistare mazmeita Linda (Mangule). Mūzikas skolotāja A. Jurjāne, mums bija viss cienītāka sieviete un bēdās bija mātes vietā. Daudz skaistu dziesmu kopā izdziedājām savai pilsētai, novadam, Latvijai un ārpus tās robežām., Mīļš, paldies, viņām!

Mana mīļā māsiņa, kura tikai trīs mēneši kā aizsaules dārzos varbūt spēlē teātri, jo dzīvē visu mūžu darbojās pagasta kultūras kluba teātrī. Īsi pirms aiziešanas vēl kavējās atmiņās „Skrindu dzimtas” muzeja sarīkojumā Vaboles pagastā. Darba veterāne un apbalvota ar Darba veterāna ordeņiem.

māsa Juzefa
Māsa Juzefa

Kopā augām, kopā pavadījām bērnības dienas lielā muižas mājā. Augām kā dvīņu māsiņas, jo viņa bija tikai vienu gadu un divdesmit dienas jaunāka par mani.

Atmiņās mēs esam mazas un guļam vienā gultiņā, māmiņas vērpjamā ratiņa dūkšanas ieaijātas, pirms tam apēdušas pa tauku maizes riecienam. Ziemās bija dziļi sniegi un lauku mājiņas ieputinātas līdz skurstenim. Pirmās klases bērniem uz skolu nebija iespējams tikt, tad sēdējam tēvam pie muguras piespiedušās lielās ragavās, kuras vilka sarkans zirgs ar dzeltenām krēpēm un asti. Tāds skaists zirgs bija arī pasaku grāmatā.

Kopā izaugām un ieguvām izglītību. Dzīves ceļus šķērsoja mīlestība un sākām vīt ģimenes ligzdiņas, bet visu laiku bijām kopā un viena otru apbrīnojām. Toreiz uz laukiem nebija telefonu sakari, tad ik nedēļu ceļoja pasta vēstules. Kāds prieks bija saņemt māsiņas vēstules un viņai pavēstīt, kā mums klājās.

Ciemojoties Vabolē, mūs ar dēlu sagaidīja mīļi smaidošā māsiņa - dēla krustmāte. Galds jau vienmēr bija klāts. Smaržoja viņas garšīgā sakņu zupa, īpašas kotletes un salātiņi u.c.

Pēdējo reizi viņai izejot no sava gaišā, spožā dzīvokļa, lai brauktu uz Daugavpils reģionālo slimnīcu pie ķirurga, lai mazinātu sāpes pēc muguras skriemeļa operācijas, mēs nevarējām zināt, kas viņu tur sagaida…

Jau trīs mēnešus ceļas roka, lai viņai piezvanītu pa telefoniem un parunātos, bet roka paliek pusceļā…

Vēl …un vēl…ir daudzas… citas apbrīnojamas sievietes. Sveiciens visām!

Anna Kudeiko
2017. gada marts