<-Atpakaļ

Šodien:

Radoši seniori

Tā var starot tikai mīlestība...
Atmiņu stāsts

Toreiz Valentīna diena bija parasta vārda diena, nekādi svētki, konkursi un balles netika rīkotas.

Cik daudz Valentīna dienu aiznesis mūža vējš, cik daudz atmiņu mūžā ir kvēlojušas par jaunības dienu mīlestību! Toreiz mana mīlestība bija Valentīns.

Īss bija mīlestības mūžs ar Valentīnu. Palikušas tikai atmiņas, kuras laika gājumā pamazām izbalējušas, zaudējušas jaunības dienu asumu, un tomēr…

Svarīgs ir nevis vārds Valentīns, bet mīlestība. Bagāts ir katrs cilvēks, kuru dzīvē piemeklējusi liela mīlestība, jūtas, kuras nevar definēt neviens pasaules gudrais. Pēdējā gudrība, ko dzirdēju, - mīlestība esot emocionāla atkarība.

Bagāts ir katrs cilvēks, kuram mīlestība atmiņās kvēlo, līksmo un sāp visā mūža garumā. Par sevi varu teikt, ka biju un esmu bagāta, ne jau naudas vai mantas ziņā, bet jūtu pasaulē.

Atmiņās iekvēlojās laimīgs laiks, kad pasaulei sevi pieteica mans dēliņš. Tad es biju bezgala laimīga. Acu priekšā skaidra notikumu aina. Daugavpilī gājām ar Valentīnu rokās saķērušies pa Rīgas ielu (toreiz Ļeņina), pēkšņi priekšā jocīga, sarkanā krāsā krāsota koka celtne ar izkārtni „Kino „Komjaunietis””. Aiz tās skaists parks ar lielu, izkoptu dīķi, kura vidū saulē dzirkstīja strūklaka, peldēja pīles ar zaļām, spožām galvām, bet apkārt spēcīgi smaržoja ziedošie jasmīni. Tie apvija slepenos soliņus, kur pārīši mēdza skūpstīties.

Gāju kā sapnī, neievērojot pretimnācējus, bet tie uz brīdi piestāja un pārsteigti skatījās manī. Valentīns kļuva greizsirdīgs un sāka pārmest, kāpēc viņi uz mani tā skatās. Attapos un vienam pajautāju, kāpēc viņš skatās uz mani. Saņēmu samulsušu atbildi, ka no manis staro īpašs spožums, kas liek skatīties. Tā starot var tikai mīlestība.

Valentīns un Anna Kudeiko

Mīlestība beidzās sāpīgi, jo paliku viena, ar dēliņu uz rokām bieži lūkojoties debess zvaigznājā un man likās, ka no turienes uz mums raugās Valentīns…

Gāja dienas, pagāja gadi, sāpes pierima, dēlu izaudzināju viena pati, bet nabaga es nekļuvu…

Mīlestība dzīvo tik ilgi, cik dzīvo cilvēks. Tā ir liela bagātība, tāpat kā latviešu valoda.

Valentīna un Annas Kudeiko dēls Jevgenijs
Valentīna un Annas Kudeiko dēls Jevgenijs

Sarkanās koka ēkas Daugavpilī sen vairs nav, arī slepeno soliņu ar jasmīniem nav. Jāskūpstās, stāvot kājās, un visiem parka apmeklētājiem redzot, bet tagad tas ir moderni.

Sargāsim savu bagātību - mīlestību un pieminēsim to ne tikai Valentīna dienā, bet vienmēr visa mūža garumā.

Svētais Valentīns tika uzskatīts par visu mīlētāju aizbildni. Par svēto Valentīnu ir vairākas leģendas, bet vēsturē par to īstas skaidrības nav. Viņš bijis senās Romas priesteris, kurš slepus laulājis iemīlējušos pārus, kad imperators Klaudijs otrais aizliedzis vīriešiem precēties, jo uzskatījis, ka neprecēti vīrieši esot labāki karotāji. Par nepaklausību Valentīnam piespriests nāves sods, kurš izpildīts apmēram, pirms mūsu ēras 270.gadā.

Mans Valentīns nebija svētais. Mani ar viņu kopā saveda jaunība, mīlestība un liktenis.

Mīlestības puķes

Aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām, sen senos laikos vējš aizpūta mazu sēkliņu, kura nokrita zemē.

No šīs sēkliņas izauga viena puķe, kura ziedēja ilgi jo ilgi, krāšņi jo krāšņi, tad nometa savas ziedlapiņas pa vienai vien un izsēja savas sēkliņas.

No šīm sēkliņām izauga daudzas puķes, kuras ziedēja ilgi jo ilgi, krāšņi jo krāšņi, tad nometa savas ziedlapiņas pa vienai vien un izsēja savas sēkliņas.

Līdz pat šodienai zied šīs krāšņās puķes… un izsēj savas sēkliņas.

Šīs puķes ir mūsu mīlestības puķes!

Lai tās neiznīktu un mūžam ziedētu, ir jābūt divām puķēm.

Un tā - vienreiz vējš tuksnesī, aizpūta vienu krāšņu puķi, bet no otras puses vējš ienesa otru zaļu puķi. Un šīs puķes nejauši satikās.

Karstajā tuksneša saulē kopā nometa savas ziedlapiņas un lapiņas un izsēja savas sēkliņas. Tā izauga kopējā mīlestības puķe, kas zied krāšņi jo krāšņi līdz pat mūsdienām, un mēs viņu pieminam Valentīna dienā.

Lai dzīvo mīlestības puķes!

Mīlestību vēlot,
LPF revīzijas komisijas priekšsēdētāja Anna Kudeiko