<-Atpakaļ

Šodien:

Aktualitātes

Veselības ministrijas sagatavotā informācija
uz senioru jautājumiem saistībā ar veselības aprūpi un kompensējamajiem medikamentiem

1. Pacientu iemaksas par gultas dienu stacionāros atjaunot pirmskrīzes (pirms 01.03.2009. noteiktā paaugstinātā tarifa) līmenī.

Veselības ministrija izprot Latvijas pensionāru problēmas, kuras lielā mērā ir saistītas ar nepietiekamo sociālo nodrošinājumu, un savu iespēju robežās dara visu iespējamo, lai palielinātu veselības aprūpes nozares finansējumu, kas palielinās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un samazinās rindas valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai.

Valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi iedzīvotājiem, tajā skaitā arī pensionāriem, tiek nodrošināti atbilstoši personas veselības stāvoklim (saslimšanai) nevis pēc piederības kādai personu grupai.

Kārtību, kādā Latvijas iedzīvotāji saņem valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, nosaka Ministru kabineta 2013.gada 17.decembra noteikumi Nr.1529 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.1529). Noteikumos noteiktā kārtība ir vienādi piemērojama visiem valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņēmējiem.

Noteikumi Nr.1529 paredz, ka persona, saņemot valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, maksā pacienta iemaksu un līdzmaksājumu, kas sastāda nelielu daļu no kopējām pakalpojuma izmaksām, jo lielāko daļu sedz valsts. Tāpat noteikumi nosaka tās iedzīvotāju kategorijas, kuras ir atbrīvotas no pacienta iemaksas (piemēram, politiski represētās personas, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, valsts sociālo aprūpes centru un pašvaldību pansionātu (centru) aprūpē esošas personas, personas, kuras saņem paliatīvo un veselības aprūpi mājas apstākļos, I grupas invalīdi, trūcīgās personas, kuras par tādām atzītas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu u.c.). Vienlaikus noteikumi Nr.1529 nosaka, ka personām, kas vecākas par 80 gadiem, par ģimenes ārsta mājas vizītēm jāmaksā 2,85 euro, bet pārējās šī pakalpojuma izmaksas tiek segtas no veselības aprūpes budžeta līdzekļiem. Līdz ar to, ja persona, atbilst kādai no pacienta iemaksas atbrīvoto personu kategorijām, viņai nav jāmaksā pacienta iemaksa un viņa saņem valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu pilnā apjomā, neveicot nekādus papildus maksājumus.

Noteikumi Nr.1529 nosaka, ka kopējais pacienta iemaksas apmērs par katru stacionēšanās reizi vienā slimnīcā nedrīkst pārsniegt 355,72 euro. Savukārt, ja pacienta veikto pacienta iemaksu kopsumma gan par ambulatoriem, gan stacionāriem veselības aprūpes pakalpojumiem kalendārā gada laikā sasniedz 569,15euro (tajā skaitā apdrošinātāja vai citas personas segto), tad ar apmaksas čekiem par veiktajām pacienta iemaksām jāvēršas Nacionālajā veselības dienesta teritoriālajā nodaļā, kur var saņemt izziņu par atbrīvojumu no turpmākām pacientu iemaksām par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu līdz kalendārā gada beigām. Tāpat noteikumi paredz iespēju personai vienoties ar ārstniecības iestādi par pacienta iemaksas veikšanu 15 dienu laikā pēc veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas vai citā laikā, ja par to ir panākta rakstiska vienošanās ar ārstniecības iestādi.

2. Kompensējamo zāļu valsts apmaksāto kompensācijas daļu atjaunot pirmskrīzes (pirms 01.03.2009. pieņemtā samazinājuma par 25%) līmenī.

Kārtību, kādā tiek kompensēti zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumi pacientiem ar smagām un hroniskām saslimšanām, nosaka Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumi Nr.899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” (turpmāk-noteikumi Nr.899). Slimības, kuru gadījumā zāļu iegāde tiek kompensēta no valsts budžeta līdzekļiem, ir norādītas minēto noteikumu 1.pielikumā. Atbilstoši šīm slimībām tiek veidots kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču saraksts. Vienlaicīgi norādām, ka izvērtēt pacienta veselības stāvokli un noteikt atbilstošu ārstēšanu, tajā skaitā izrakstīt kompensējamās zāles, ir tikai ārsta kompetencē.

Zāļu iegādes izdevumu kompensēšanā ir ieviests references cenas princips, kas nozīmē, ka valsts apmaksā 50%, 75% vai 100% apmērā (atkarībā no konkrētās diagnozes kompensācijas apmēra un atbilstoši slimības smagumam) lētākās no zālēm savstarpēji aizvietojamo zāļu grupā un to piemēro gadījumos, ja kompensējamo zāļu sarakstā iekļautas vairāku zāļu ražotāju zāles ar līdzvērtīgu efektivitāti. Šīs grupas ietvaros ārsts var izrakstīt vismaz vienas references zāles, par kurām pacientam nebūtu papildus jāpiemaksā. Ja pacientam ir izvēlētas dārgākas zāles, starpība starp lētākām un dārgākām jāsedz pašam pacientam. Tāpat ārsta pienākums ir par to informēt pacientu, kā arī noteikt piemērotākās zāles, kas būtu samērojamas ar pacienta iespējām. Savukārt, ja pacientam ir diagnosticēta slimība, kuras ārstēšanai paredzētās zāles no valsts budžeta apmaksā 50% vai 75% apmērā, bet pacients atzīts par trūcīgu, pacientam, uzrādot izziņu par atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam, zāļu iegādes izdevumi tiek segti pilnā apmērā. Tas neattiecas uz gadījumu, ja pacientam izrakstītas tā sauktās nereferences zāles - zāles, kurām kompensējamo zāļu sarakstā pieejama lētāka alternatīva, kā arī uz individuālās kompensācijas gadījumiem.

Vēršam uzmanību, ka noteikumu Nr.899 1.pielikumā iekļautas aptuveni 300 diagnozes, kuru ārstēšanai paredzētās kompensējamo zāļu sarakstā iekļautās zāles tiek pilnībā vai daļēji apmaksātas no valsts budžeta līdzekļiem. Aptuveni divām trešdaļām no šīm slimībām noteikta zāļu kompensācija 100% apmērā. Tādu slimību kā ļaundabīgie audzēji, cukura diabēts, aknu slimības, reimatoīdais artrīts, nieru slimības u.c. ir iespējas saņemt zāļu kompensāciju 100% apmērā. Asinsrites sistēmas slimībām, kas ir plaši izplatītas un kur noteikta kompensācija 75% apmērā, šis kompensācijas apmērs bija spēkā arī pirms 2009.gada. Daļai diagnožu pirms 2009.gada tika piemērota kompensācija 90% apmērā (astma, psihiskās slimības), taču šāda kompensācijas kategorija šobrīd nepastāv.

Ņemot vērā finansējuma iespējas, Veselības ministrija pakāpeniski pārskata noteikto kompensācijas apmēru (piemēram, 2018.gadā plānots uzsākt 100% kompensāciju iekaisīgu zarnu slimību un psoriāzes pacientiem).

3. Noteikt maznodrošinātiem pensionāriem 100% atlaides pacientu iemaksām un kompensējamām zālēm, ņemot vērā reālos iztikas līmeņa rādītājus. minimālās algas lielumu. Nav pieļaujams, ka 2017.gadā 100% kompensējamo zāļu un pacientu iemaksu atlaides šodien piemēro zem 2008.gadā noteiktajam trūcīgās personas ienākumu līmenim - 128,06 eiro, kas inflācijas rezultātā ir zaudējis 20% no savas pirktspējas. Tas nozīmē, ka 2017.gadā trūcīgs pensionārs ir ar ienākumiem zem 102,50 eiro 2008. gada pensijas pirktspējas līmenī. Daudz trūcīgākam pensionāram 2017. gadā ir atņemta 100% atlaide pacientu iemaksām un valsts kompensējamiem medikamentiem. Kāpēc tāda attieksme pret trūcīgu pensionāru no LM puses? 2008. gadā, kad noteica trūcīgās personas statusu 128,06 eiro (50% no minimālās algas), minimālā alga bija 256,12 eiro mēnesī. 2018.gadā minimālā alga būs 430 eiro mēnesī, un 50% no šīs algas būs 215 eiro mēnesī. Kāds ir ekonomiskais pamatojums saglabāt 2018. gadā trūcīgas personas ienākumu līmeni 128,06 eiro mēnesī, kas būs tikai ap 30% no minimālās algas mēnesī 2018.gadā?

Ņemot vērā ierobežoto veselības nozares budžetu, Veselības ministrija šobrīd neplāno paplašināt no pacienta iemaksas atbrīvoto pacientu loku, līdz ar to pensionāri valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus saņem vispārējā Noteikumos Nr.1529 noteiktajā kārtībā.

Noteikumi Nr.899 jau paredz, ka pacientam, kas atzīts par trūcīgu, kompensējamo zāļu iegādes izdevumi tiek segti pilnā apmērā. Trūcīgas personas statusa noteikšana nav VM kompetencē. Savukārt īpašus atvieglojumus pensionāriem nebūtu pamata noteikt, jo ir arī citas iedzīvotāju grupas ar zemiem ienākumiem.

4. No 2018. gada 1. janvāra stājas spēkā esošo slimnīcu reforma (kartēšana) un lielā daļa veselības pakalpojumu sniedzēju tiks attālināti no pacienta dzīves vietas līdz pat 130 un vairāk kilometriem. Vienlaicīgi ar slimnīcu kartēšanu nav risināts jautājums par pacientu iespējām nokļūt uz un no attālinātajiem pakalpojumu sniedzējiem gan plānveida operāciju veikšanai, gan speciālistu konsultāciju saņemšanai. Šie braucieni ļoti sadārdzinās jau tā nesamērīgi augstās pacientu izmaksas veselības pakalpojumu saņemšanai. LM ir informēta par šo jautājumu, ko LPF jau 2016. gada novembrī, pamatojoties uz LPF Domes lēmumu, ir nosūtījusi Ministru kabinetam risināšanai. Gada laikā nekas nav atrisināts.

Veselības ministrijas īstenojamo reformu ietvaros iedzīvotājiem sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu nav plānots samazināt, līdz ar to nesamazināsies piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem.

Reformas tiks veikta ar mērķi racionāli izmantot cilvēkresursus, infrastruktūras un finanšu resursus, kā arī medicīnas aprīkojumu un novērstu funkciju dublēšanos, tiek vērtētas iespējas stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem veidot slimnīcu sadarbības teritorijas.

Saskaņā ar likuma Par pašvaldībām 15.panta sesto daļu pašvaldībām ir noteikta autonomā funkcija nodrošināt veselības aprūpes pieejamību. Saskaņā ar Veselības ministrijai pieejamo informāciju, dažas pašvaldības, pamatojoties uz minēto pašvaldību funkciju, jau tagad savas kompetences ietvaros sniedz atbalstu iedzīvotājiem piekļuvei ārstniecības pakalpojumiem, piemēram, paredzot transporta nodrošinājumu vai izdevumu kompensāciju noteiktos gadījumos. Ņemot vērā pašvaldību atšķirīgās iespējas un izpratni par attiecīgo normatīvo regulējumu, veselības aprūpes sistēmas reformas ietvaros plānots īstenot arī pasākumus pašvaldību lomas definēšanai veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā un pašvaldību iesaistīšanā, piemēram, primārās veselības aprūpes un mājas aprūpes organizēšanā, tādējādi pakāpeniski risinot jautājumu par veselības aprūpes pieejamību un pašvaldību līdzdalību tās nodrošināšanā.

Jautājums par piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, tāpat arī citiem valsts organizētiem pakalpojumiem, skatāms starpinstitūciju līmenī, ne tikai veselības nozares ietvaros. Savukārt Veselības ministrija turpinās darbu pie attiecīgo jautājumu risināšanas esošo resursu un plānoto reformu īstenošanas ietvaros.

5. Ņemot vērā, ka veselības ministrijas 2018.gada budžets samazinās pacientu gaidīšanas rindas tikai par 15%, LPF ierosina izskatīt jautājumu par tā sauktā ”Zaļā koridora” ieviešanu arī pensionāriem cienījamā vecumā (piem virs 80 gadiem).

Šobrīd tā saucamais “Zaļais koridors” ir izveidots un vērsts tikai uz pacientiem ar aizdomām par onkoloģisku slimību.

“Zaļā koridora” pacientiem neatkarīgi no vecuma nepieciešamie valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi diagnozes noteikšanai tiek veikti iespējami ātri, ārpus kopējās gaidīšanas rindas pakalpojumu saņemšanai, lai nepieciešamības gadījumā uzsāktu pacienta savlaicīgu ārstēšanu un sasniegtu labākus ārstēšanās rezultātus onkoloģijas saslimšanas gadījumā.

Priekšlikums ”Zaļā koridora” ieviešanai arī pensionāriem cienījamā vecumā (piem virs 80 gadiem) nevar tikt atbalstīts, jo saskaņā ar veselības aprūpes nozarei pieejamo finansējumu valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi iedzīvotājiem tiek nodrošināti atbilstoši personas veselības stāvoklim.