<-Atpakaļ

Šodien:

Aktualitātes

Pārdomas mūsu valsts 99. gadadienas priekšvakarā

Ir mūsu valsts 99. gadadienas priekšvakars. Svētki mums visiem, bet katram ar savām iespējām. Mums, kuri jau pārkāpuši 75 un vairāk gadu slieksni vēl atmiņa saglabājusi iespaidus par svētkiem pirmajos valsts neatkarības gados. Tos ir grūti salīdzināt. Pārāk daudz kas ir noticis, pāri gājis un piedzīvots kopā ar Māti Dzimteni. Kādi bērni mēs viņai esam bijuši, kad tā tika paverdzināta? Vai viņa nav aizmirsusi tos, kuri piekusuši šajā garajā un grūtajā ceļā? Vai pie kopējā galda vairs visiem nepietiek vietas? Kur un kad ir pazaudētas stipras ģimenes vērtības, kur stiprie un jaunie vispirms gādā par tiem, kuri vairs nevar par sevi parūpēties un tikai tad paši atļaujas sev iegādāties ko greznu un dārgu? Vai arī valstī nevajadzētu valdīt tādai pat kārtībai kā stiprā un tikumiskā ģimenē ? Mūsu bērnībā tā bija: ēdienreizēs pie kopējā galda tēvs vai māte vispirms piepildīja putras bļodiņu vecajam tēvam un vecajai mātei, tad mums bērniem un tikai tad paši sev. Arī kara laikā, mīkstākais kumoss tika atvēlēts ģimenes vecajam cilvēkam, bet mums, bērniem, tika maizes garoziņa un zirņi. Mēs nemaz nejutāmies apdalīti. Toties no vecās mātes mums allaž tika kāds aiztaupījies cukurgraudiņš. Laiki mainās un tiem līdzi tikumi.. Žēl, ka tikai uz slikto pusi. Tomēr vēl kaut kas ir saglabājies. Zinu daudzas vecmāmiņas, kuru pensijas nav lielākas par 300 eiro, bet kuras prot saknapināties, lai ar pāris desmitniekiem palīdzētu mazbērnam segt mācību izdevumus, pati jau gadiem atsakoties no jauna apģērba un friziera pakalpojumiem, dārgākiem, bet labākiem medikamentiem savām hroniskajām slimībām un daudz kā cita, nemaz jau nerunājot par iespēju paārstēties sanatorijā.

Arī Jūs, godājamie sociālās politikas veidotāji, esat parūpējušies, lai mēs sevi lieki neapgrūtinātu ar domu kā iztērēt tos nabaga grašus, ja mums ir iegadījies dzīvot trūcīgu radinieku ģimenē, likumīgā kārtā no mūsu jau tā iztikas minimumam neatbilstošās pensijas tiek paņemts, lai izlīdzinātu uz visām galviņām un lemts, ka varam mierīgi izdzīvot ar to, kas atbilst maznodrošinātas personas statusam. Paldies, dārgie. Mēs būtu ar mieru samierināties, ja tādi paši noteikumi valdītu visā valstī - saskaitīt visu kopējos ienākumus un izdalītu uz galviņām. Bet bagātie to, protams, nevar pieļaut un atļauties. Uz to ir spējīgi tikai dzīves pabērni - uz pusēm dalīta bēda ir pusbēda.

Vēl jau svētku priekšvakarā grūti aizmirst kā mūs rūdījusi un izdzīvošanai šodien spēku devuši, šodien tā sauktie „bērnu tiesību” pārkāpumi. Proti – mūsu vectēvs mūs ”ekspluatēja” agri celdams un dzīdams ganu gaitās, likdams grābt sienu pļavā un rudenī kartupeļus rakt. Grūti atcerēties visus tos pārkāpumus salīdzinājumā ar šodienu, par kuriem sardzē stāv tiesībsargs. Uz skolu nācās mērot vairākus kilometrus dienā turp un atpakaļ, lietū un salā. Vēl pašiem vajadzēja uzkopt klasi pēc stundām un strādāt mācību lauciņos, lai kopgaldam izaugtu kāds burkāns, kartupelis, sīpols un kālis... ”Briesmu” darbi tika pieļauti. Tikai nezin kāpēc mums to atceroties kļūst žēl to bērniņu, kuri autobusu pieturās ilgi pirms laika drebinoties un dauzoties gaida autobusu, lai līdz mājām pabrauktu tikai pāris pieturas, vasarās brīvdienās aiz garlaicības lauž ielu apstādījumus un soliņus, spīdzina kaķus un aizmirst piecelties, lai autobusā dotu sēdvietu vecākam cilvēkam.

Nedomājat, godātie, ka mēs redzam tikai to slikto. Tā nav. Ir daudz laba un pie tā mēs turamies, tikai nevajag ar to aizklāt acis, lai neredzētu, pie kā vēl krietni jāpiestrādā. Lai saprastu, ka tas, kas viegli nāk ne vienmēr par labu nāk. Ka nedrīkst arvieglu roku izšķērdēt kāda sūri un grūtu pelnīto. Tiekot uz „zaļā zara” pie saldajiem augļiem neviens nedrīkst aizmirst, kas to audzējuši, kopuši un pielikuši kāpnes, lai uz tā uzrāptos. Mums nav saprotama alkatība un mantkārība, ar ko sirgst daudzi gados vēl jauni cilvēki varas gaiteņos, cietsirdība un nejūtība pret sociāli mazāk aizsargātiem, vēl un vairs par sevi parūpēties nespējīgiem līdzcilvēkiem . Varbūt tas no pārāk labas dzīves. Nabagais nabago saprot, turīgais nē.

27 garus gadus pēc neatkarības atjaunošanas simtiem veco cilvēku, kuri uz to laiku jau bija pensijas vecumā vai arī sasniedza to, bija un ir spiesti izdzīvot ar ļoti ierobežotiem ienākumiem, neskatoties, ka darba stāžs vairākumam ir 35-45 gadi. Daudz jau ir aizgājuši no dzīves, tā arī nesagaidījuši kaut cik taisnīgu atalgojumu par mūža darbu , kura augļus plūks nākamās paaudzes. Pateicoties pensionāru un citu sabiedrisko organizāciju brīvprātīgā darba aktivitātēm, organizējot pašpalīdzību un savstarpējo materiālo un morālo atbalstu vientuļajiem vecajiem cilvēkiem,viņi nejutās galīgi pamesti. Diemžēl, sociālie dienesti ir ierobežoti savās iespējās. Bet mūsu vidū ir pensionāri, kuri nesavtīgi bez jebkādas atlīdzības gadiem ilgi ziedojušies savstarpējai palīdzībai. Tā ir solidaritāte, kuras trūkst no tagadējās turīgās sabiedrības puses.

Dieviņš dos, arī mēs 75 + gadīgie, sagaidīsim savas Tēvzemes 100.gadadienu ar cienīgām labo darbu dāvanām. Tie būs arī mūsu personīgie svētki, kā nekā kopā noieti šie mums atvēlētie gadu kilometri. Ceram, ka arī uz mūsu svētku galda būs kas vairāk kā gardais un pēc bērnības smaržojošais rudzu maizes klaips.

Biruta Jemeļjanova
Jēkabpils pensionāru apvienības “Sasaiste” priekšsēdētāja

Jēkabpilī, 2017.gada 10. novembrī