<-Atpakaļ

Šodien:

Aktualitātes

Latvijas Pensionāru federācijas Valdes
ziņojums 11. kongresam

Cienījamie Latvijas Pensionāru federācijas 11.kongresa delegāti un viesi!

Aizvadīti četri gadi Latvijas Pensionāru federācijas dzīvē. Kā veicies šajā laika periodā ar federācijas darbības programmas izpildi, kurā kā pamatuzdevums stādīts maznodrošināto pensionāru dzīves līmeņa paaugstināšana? Aizvadītajā četrgadē izdevies panākt, ka tiek pārrēķinātas pensijas, kas bija piešķirtas kopš 2010. gada, piemērojot krīzes gadu pazeminošus koeficientus. Rezultātā daudzi desmiti tūkstoši pensionāru sāka saņemt par vairākiem desmitiem eiro lielākas pensijas, neatrisināts palika jautājums par kompensāciju par aizvadītajiem gadiem kopš pensijas piešķiršanas, diemžēl Satversmes tiesas spriedums šajā jautājumā nebija pensionāriem labvēlīgs. Pastiprināta uzmanība tika pievērsta pensiju indeksēšanas pilnveidošanai, mēģinot panākt, lai sakarā ar pieaugošo dārdzību dzīves līmenis pensionāriem nepazeminās. Vairākkārt veicot izmaiņas pensiju indeksācijas likumdošanā ieviesta paaugstināta indeksācija par lielāku darba stāžu, tomēr godīgi jāatzīst, ka valstī strauji pieaug ienākumu nevienlīdzība starp pensionāriem un strādājošajiem, kā arī nevienlīdzība ienākumos pašu pensionāru vidū tieši indeksācijas rezultātā, jo tā tiek veikta procentuāli, kas nozīmē, ka mazāks pielikums ir mazākām pensijām, lai gan maizes cena pieaug visiem vienādi. Arvien vairāk atpaliek to pensiju saņēmēji, kuriem tās ir zemākas par ikgadējās indeksācijas apmēru, kura ir samērojama ar Eiropas Savienības institūciju ieviesto nabadzības riska robežu. 2017. gadā nabadzības riska robeža tika aprēķināta 367 eiro apmērā, kas nozīmē, ka aptuveni trešdaļa pensionāru ir pakļauti nabadzības riskam. Varam secināt, ka pašreizējā pensiju indeksācijas kārtība nespēj novērst tendenci uz ienākumu nevienlīdzības pieaugumu, tādēļ turpmākajā darbībā federācijai jādarbojas, lai panāktu radikālas izmaiņas tajā. Priekšlikums par pensiju indeksāciju vienādā summā visiem pensionāriem, kāds tiek izmantots ES valstī Austrijā, ir iesniegts Saeimai un valdībai, pamatoti ceram, ka jaunizveidotā darba grupa pie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sagatavos šo jautājumu iespējami ātri, lai jau šā gada oktobrī indeksācija tiktu veikta pēc jauniem noteikumiem.

Gan pirms, gan pēc pagājušā gada Saeimas vēlēšanām Pensionāru federācija rosināja izveidot pie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas apakškomisiju pensionāru jautājumu izskatīšanai, tomēr šāds risinājums ir noraidīts, kā argumentu minot, ka deputāti uz apakškomisijas sēdēm nenāks un tas palielinās parlamenta darba izmaksas. No mūsu kongresa tribīnes LPF vēlas atgādināt deputātiem, ka pie katras komisijas Saeimā var izveidot divas apakškomisijas (līdzekļi tam paredzēti Saeimas budžetā), un deputātu pienākums ir piedalīties to darbā, tāpat kā citos Kārtības rullī noteiktos darbības veidos. Lieki atgādināt, ka, ja apakškomisija būtu izveidota, tad līdz šā gada maijam tajā jau vismaz desmit reizes būtu skatīti aktuāli pensionāru dzīves līmeņa paaugstināšanas jautājumi. Darba grupa, kas izveidota martā, kopā sanākusi tikai reizi un deputāti ar aktīvu dalību tajā nav izcēlušies. Varbūt tā ir nevēlēšanās uzlabot situāciju un realizēt valdības deklarācijā ierakstīto?

Nav noslēpums, ka visnepatīkamākā ir situācija ar mūsu visvecākās paaudzes pensionāriem, kuru pensijas retos gadījumos pārsniedz 300 eiro mēnesī. Šo cilvēku vidū ir tie, kas strādājuši četrdesmit un vairāk gadus, šodien viņi sasnieguši astoņdesmit gadu vecumu, kad arvien vairāk nākas tērēt veselības saglabāšanai, transportam, komunālajiem pakalpojumiem. Pirms dažiem gadiem LPF veiktais pētījums par pensionāru iespējām rūpēties par savu veselību parādīja, ka trešdaļa pensionāru spiesti atteikties no nepieciešamo medikamentu iegādes un speciālistu apmeklējumiem līdzekļu trūkuma dēļ. Jautājums tika skatīts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas paplašinātā sēdē. Pensionāri joprojām cer, ka veselības aprūpes sistēmas reforma dos iespēju katram mūsu valsts pilsonim, arī pensionāram, saņemt pilnvērtīgu un savlaicīgu veselības aprūpi.

Līdztekus pensiju indeksācijas pilnveidošanai, īpašu uzmanību federācija veltīja stāvokļa uzlabošanai visvecākās paaudzes pensionāru vidū. Kopš pagājušā gada palielināta piemaksa pie pensijām par darbu līdz 1996. gadam tiem, kas pensionējušies līdz 1996. gada beigām, no šā gada ieviests viena gada pabalsts no mirušā dzīves biedra pensijas 50% apmērā, tomēr jāatzīst, ka tas nav pietiekami, lai jūtami uzlabotu stāvokli ar nabadzības izpausmēm visvecāko cilvēku vidū. Ievērības cienīgi ir pasākumi, kurus realizē kaimiņu valstīs Igaunijā un Lietuvā, tur piešķir ikgadējus pabalstus vientuļajiem pensionāriem un tiem, kuri sasnieguši 80 gadu vecumu. LPF ir pārliecināta, ka valstij jāatrod līdzekļi, lai līdzīgu atbalstu saņemtu arī mūsu valsts visvecākie iedzīvotāji.

Protams, visus jautājumus par ienākumu paaugstināšanu nevar atrisināt tikai ar valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas iespējām, tādēļ pensionāri pamatoti cer uz vietējo pašvaldību palīdzību grūtās dzīves situācijās. Daudzas pašvaldības nodrošina sociālo palīdzību saviem senioriem pietiekami augstā līmenī, piedāvājot gan pabalstus, gan palīdzību komunālo maksājumu kārtošanā, kurināmā iegādei un daudzos citos jautājumos, bet līdztekus tam daudzas pašvaldības savos Saistošajos noteikumos paredz palīdzību tikai tiem, kuru ienākumi nepārsniedz trūcīgas personas ienākumu līmeni – 128 eiro mēnesī. Pavisam nesaprotami ir gadījumi, kad sociālie darbinieki atsaka palīdzību un piedāvā pensionāriem pārdot dārza mājiņu, vai kādu viņuprāt dārgāku sadzīves priekšmetu, lai pensionārs iegūtu tiesības saņemt pašvaldības palīdzību. LPF jau vairākus gadus piedāvā likumdošanā noteikt vienādus kritērijus sociālās palīdzības saņemšanai visās pašvaldībās, izslēdzot situācijas, kad pensionārs, piemēram, no Rīgas, kur strādājot nopelnījis pensiju, Rīgā var pretendēt uz sociālo palīdzību ar ienākumu zem 380 eiro mēnesī, bet ja pēc pensijas vecuma sasniegšanas, pārceļas uz dzīvi laukos, kur ienākumu kritērijs palīdzības saņemšanai ir 128 eiro mēnesī, palīdzības saņemšanas iespēja ir jūtami mazāka.

Kopš 2005. gada valstī bija noteikts pensionāra ar ienākuma nodokli neapliekamais minimums 235 eiro mēnesī apmērā, kas palika nemainīgs vairāk par desmit gadiem. Tagad ir izdevies izkustināt šo rādītāju un panākt, ka ik gadu tas pieaug par 20 līdz 30 eiro. Tomēr, salīdzinot neapliekamo minimumu ar nabadzības riska rādītāju, kas 2017.gadā sasniedza 367 eiro, nākas secināt, ka mēs esam viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur ar ienākuma nodokli apliek nabagus, lai padarītu viņus vēl nabadzīgākus. Diemžēl argumenti, kurus izmantojām, lai panāktu absurdās nodokļu likumdošanas izmaiņas šajā jautājumā, ir izrādījušies nepietiekami, lai gan vienkārši aprēķini rāda, ka ieguvums no pensionāram atņemtā ir pavisam niecīgs, bet varbūt nav vispār, jo no pensionāriem nodoklī iekasētā summa nenonāk valsts ekonomikas apritē, iegādājot preces un pakalpojumus, tādejādi veicinot vietējo uzņēmējdarbību, pensionāri savukārt spiesti vērsties pēc palīdzības pašvaldībā, kur attiecīgi palielinās izdevumi sociālajai palīdzībai. Tādēļ Latvijas pensionāru federācijas Valde, tāpat kā daudzi pensionāri, uzdod jautājumu valsts varai, vai tiešām mēs esam tik nabadzīgi, ka valsts budžets izputēs, ja saņems dažus miljonus eiro mazākus maksājumus no pensionāru ienākumiem. Pamatoti ceram, ka sarunas ar Saeimas frakcijām, kuras esam uzsākuši, un sadarbības līgumi ar tām, palīdzēs pārliecināt deputātus par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā un dos vēlamo rezultātu pensionāriem tīkamā formā.

Pensionāru federācijas viens no pamatuzdevumiem ir vākt, apkopot, izvērtēt un novadīt līdz valsts institūcijām pensionāru un viņu organizāciju izteiktos priekšlikumus. Nosacīti tos var sadalīt divās lielās grupās – priekšlikumi, kuru realizācijai nepieciešami papildus izdevumi no valsts budžeta un priekšlikumi, kuru realizācija atkarīga no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas iespējām. LPF valde labi saprot, ka valsts budžeta iespējas ir pietiekami ierobežotas, lai gan mūsu valsts ir to skaitā, kuras vismazāk tērē sociālajiem jautājumiem rēķinot procentos no valsts budžeta kopapjoma, tādēļ šie valsts institūcijās iesniegtie priekšlikumi tiek īpaši rūpīgi izvērtēti. Kas attiecas uz valsts sociālās apdrošināšanas budžetu, mēs saprotam, ka tā funkcionēšanai nepieciešams pietiekams uzkrājums, lai nodrošinātu nepārtrauktu, bez kavēšanās, pensiju un sociālās apdrošināšanas maksājumu veikšanu. Pirms dažiem gadiem Labklājības ministrija mums skaidroja, ka objektīvs uzkrājums normālai budžeta funkcionēšanai ir aptuveni 150 miljoni eiro, tādēļ tērēt lielākas summas maksājumu palielināšanai, tostarp pensiju izmaksām, kamēr nav sasniegts šāds uzkrājums, nevar. Šā gada sākumā sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums ir sasniedzis 880 miljonus eiro, kas ir vairāk, kā pietiekami, lai vistuvākajā laikā nopietni palielinātu izmaksas, tomēr nupat apstiprinātajā valsts konsolidētajā budžetā mēs to neredzam. Vispārzināms ir arī fakts, ka ar sociālā budžeta uzkrājumu tiek piesegti valsts budžeta “caurumi” tā saucamajā konsolidētajā budžetā, kas faktiski nozīmē, ka valsts budžets aizņemas no sociālā budžeta ar aizdevuma likmi 0 procentu. Vai tas nozīmē, ka sociālās apdrošināšanas līdzekļi tiek krāti kādiem citiem ar apdrošināšanu tieši nesaistītiem izdevumiem, kā tas notika 2010. gadā, kad valsts likumīgi (ir attiecīgs Satversmes tiesas lēmums) aizņēmās turpat miljardu latu pensiju piemaksām un māmiņu algām, kas bija valsts budžeta izdevumu posteņi, lai gala rezultātā neko neatdotu atpakaļ sociālajam budžetam, kurš saskaņā ar likumu pieder sociālās apdrošināšanas sistēmas dalībniekiem, tātad arī katram no mums? Šādu jautājumu uzdod ne viens vien pensionārs. Uzskatām, ka sociālā budžeta iespējas šobrīd ir pilnīgi pietiekamas, lai neatliekami risinātu pensionāru ierosinātās izmaiņas likumdošanā, tostarp pensiju indeksāciju lielākā apmērā un vienādā summā visiem pensionāriem. Šo priekšlikumu realizācija noteikti dos pozitīvu risinājumu uzdevumam, ka valdība ierakstījusi savā deklarācijā – ienākumu nevienlīdzības mazināšana un dzīves līmeņa paaugstināšana.

Diezgan bieži izskan aicinājumi atteikties no esošās pensiju sistēmas un veidot jaunu, izmantojot citus principus pensiju aprēķinā, kuri objektīvāk novērtētu katra cilvēka darba mūža veikumu. Pavisam nesen Latvijas Banka organizēja ekspertu sarunas par mūsu pensiju sistēmas ilgtspēju un iespējamiem nākotnes plāniem ar intriģējošu nosaukumu “Latvijas pensiju sistēma – vai bumba ar laika degli?”. Sarunās piedalījās liels skaits pārstāvju gan no valsts, gan uzņēmēju, gan sabiedriskajām organizācijām, vērtējums pašreizējai pensiju sistēmai nebija sevišķi augsts, bet klātesošie absolūtā vairākumā bija vienisprātis, ka jauna pensiju sistēma nav nepieciešama, kaut gan riski nākotnē ir pietiekami lieli. Pensionāru federācijai no tā jāizdara secinājums, ka jāturpina strādāt, lai pilnveidotu un uzlabotu esošo pensiju sistēmu, kas starptautiski guvusi visai augstu vērtējumu, bet pie mums nespēj nodrošināt pietiekamu vecākās paaudzes cilvēku dzīves līmeni, neaizraujoties ar prātojumiem par pensiju sistēmas maiņu. Uzskatām, ka valstī steidzami jāveic pasākumi ekonomiskās izaugsmes veicināšanai, palielinot sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju skaitu un izskaužot nepilnīgus nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumus, jeb citiem vārdiem sakot, attīstot valsts ražošanas potenciālu un izskaužot ēnu ekonomiku, šādi pasākumi būtu garants pensiju sistēmas efektīvākai darbībai un ilgtspējai.

Protams, pensionāri ir ieinteresēti, lai tiktu risināti arī citi ar pensijām tieši nesaistīti jautājumi. Piemēram, kāds pensionārs veicis vienkāršu aprēķinu par to, ka pensionārs vieglā autotransporta īpašnieks, gadā nobraucot 2,5 līdz 3 tūkstoši kilometru, par ceļu lietošanu nodokļu veidā samaksā aptuveni simts eiro vairāk par tiem, kas brauc ikdienā, nobraucot desmitiem tūkstošu kilometru. Secinājums izdarīts pilnīgi atbilstošs realitātei – valsts aplaupa pensionārus un liek maksāt par to, ko lieto citi. Pirms pāris gadiem portāls “Mana balss” savāca 10 tūkstošus parakstu, lai ceļu nodokli pievienotu degvielas cenai, tādejādi realizējot principu, kurš vairāk lieto ceļus, tas vairāk maksā. Liekas ļoti loģisks priekšlikums, bet absolūts Saeimas deputātu vairākums atrada desmitiem iebildumu, tajā skaitā arī pavisam fantastiskus (degvielas cena Latvijā būs tik augsta pievienojot tās cenai 4 eirocentus, to vairs pie mums nepirks un visi benzīntanki bankrotēs), lai masveidīgi priekšlikumu noraidītu, tādejādi legalizējot pensionāru maciņu tukšošanu kas faktiski pielīdzināms iedzīvotāju trūcīgākās daļas likumīgai apzagšanai.

Līdzīga situācija ir izveidojusies ar nekustāmā īpašuma nodokli vienīgajam mājoklim, kas virknē gadījumu vistuvākajā perspektīvā nozīmē daudziem pensionāriem dzīvokļa (mājokļa) zaudēšanu sakarā ar neveiktiem nodokļa maksājumiem. Daudzas pašvaldības šo jautājumu atrisinājušas, piešķirot nodokļa atlaidi līdz 90% apmērā, bet valsts mērogā problēma pastāv un Saeima to nespēj atrisināt.

Krīze beigusies jau pirms vairākiem gadiem, valsts ekonomika piedzīvojusi nopietnu izaugsmi, kas pozitīvi novērtēts starptautiskā mērogā, bet veselības aprūpes cenrādis joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, par to daudz runā, bet vezums nekust ne no vietas un pensionāri spiesti izvēlēties,kam tērēt pieticīgos ienākumus, ēdienamvai zālēm, nesapņojot par teātra vai cita kultūras pasākuma apmeklējumiem.Izmaiņas veselības aizsardzības sistēmā novedušas pie tā, ka no atsevišķām apdzīvotām vietām pensionārs nav spējīgs nokļūt līdz veselības aprūpes iestādei, arī pašvaldības ne visur ir pietiekami pretimnākošas, lai palīdzētu senioriem ar transporta pakalpojumiem. Neskatoties uz to, ka dažās saslimšanu grupās stāvoklis ar savlaicīgu piekļūšanu medicīnas pakalpojumiem ir uzlabojies, joprojām pastāv nopietna problēma valsts apmaksātu speciālistu un slimnīcu pakalpojumu saņemšanai, jo gaidīšana virknē gadījumu pārsniedz gada robežas.

No visa teiktā var izdarīt secinājumu, ka problēmu ir pietiekami daudz, smagākā no tām – pensionāru dzīves līmenis arvien vairāk atpaliek no strādājošajiem, nabadzības risks strauji pieaug. Aizvadītajos četros gados nācies dzirdēt ne mazumu aicinājumu aktīvi cīnīties par savām tiesībām, organizēt skaļus piketus un pat pensionāru streikus, lai panāktu savu prasību izpildi. Tomēr nākas atzīt, ka šādus masu pasākumus var organizēt tikai tad, jatajos ir pietiekami daudz dalībnieku, turpretī, ja pasākumā, ko organizē valstī lielākā sabiedriskā organizācija - Latvijas pensionāru federācija ar vismaz 20 tūkstošiem aktīvistu, piedalās kāds simts pensionāru, šāds pasākums ir ar pilnīgi pretēju rezultātu, jo sabiedrībai un politiķiem parāda, ka problēma acīmredzot nav pietiekami aktuāla un nopietna, ja par to iestājas tik maz cilvēku. Šeit lietderīgi atcerēties divus piketus pie Saeimas ar vienas nedēļas starplaiku – viens par vienīgā mājokļa atbrīvošanu no nekustāmā īpašuma nodokļa, kas aktuāli desmitiem tūkstošu pensionāru (sevišķi Rīgā un citās pilsētās), kurā piedalījās kāds simts dalībnieku un otrs pikets cirka dzīvnieku aizstāvībai ar trīs reizes lielāku dalībnieku skaitu. Rezultāts ir visiem zināms – dzīvniekus nosargājām … To pašu varam teikt par parakstu vākšanas akcijām pēdējos gados – par pensiju indeksācijas atjaunošanu savācām 106 tūkstošus parakstu un panācām pozitīvu risinājumu, bet pagājušajā gadā par citiem jautājumiem, tajā skaitā veselības aprūpi, tikai nepilnus 10 tūkstošus. Arī gadskārtējās pensionāru sapulcēs, ko organizējam gada otrajā pusē, vērojams aktivitāšu trūkums, sevišķi no galvaspilsētas 130 tūkstošu lielās pensionāru armijas puses, varbūt ar to skaidrojams fakts, ka uz šo sapulci pagājušā gada novembrī ieradās tikai trīs no septiņām LR Saeimā pārstāvētajām frakcijām, tādejādi atklāti parādot, ka priekšvēlēšanu solījumi ir no sadaļas “kā var nesolīt”.

Ne mazāk svarīgi ir, lai, risinot jautājumus valsts institūcijās, visiem pensionāru organizāciju pārstāvjiem būtu vienots viedoklis par piedāvātajiem risinājumiem. Jācenšas panākt, lai strīdi par to vai citu priekšlikumu notiktu pirms izskatīšanas Saeimas darba grupās vai Senioru lietu padomē pie Labklājības ministrijas. Esam pārliecināti, ka visas pensionāru organizācijas ir vienotas jautājumā par to, ka pensionāru materiālais stāvoklis ir nopietni jāuzlabo, tādēļ ir svarīgi visiem vienoties par kopējiem uzstādījumiem. Šobrīd Latvijas pensionāru federācijā ir 125 oficiālas dalīborganizācijas, ar gandarījumu jāatzīmē fakts, ka kopējā saimē ir atgriezusies Latgales pensionāru biedrību apvienība, esam pārliecināti, ka organizācijām, kuras šobrīd nav federācijas sastāvā nav pretējas nostājas galvenajā jautājumā – pensionāru dzīves līmeņa paaugstināšanā. LPF ir atvērta visām pensionāru organizācijām, nepretendē uz jebkādiem organizāciju patstāvības ierobežojumiem, tajā skaitā biedru naudas ievākšanu. No kongresa tribīnes gribu vēlreiz atgādināt, ka Latvijas senioru spēks ir mūsu vienotībā un masveidībā.

Cienījamie kongresa delegāti un viesi! Pensionāri ir ievērojuši, ka valsts masu mēdijos – radio, televīzijā, preses izdevumos, visai reti parādās informācija par pensionāru pasākumiem, par ceturtās daļas Latvijas iedzīvotāju problēmām, par ko vairākkārt esam vērsušies attiecīgās valsts institūcijās, esam tikušies ar NEPLP vadību.Diemžēl pat pagājušā gada pirmie valsts senioru ansambļu sadziedāšanās svētki K.Ulmaņa “Pikšās” nespēja piesaistīt masu mēdiju uzmanību, lai gan svētkos ņēma dalību vairāk par pussimtu ansambļu ar turpat sešiem simtiem dalībnieku. Valsts masu mēdijiem interesantākas tēmas izrādījās kā kāds sabiedrībā puspazīstams cilvēks kopā ar draudzeni aizceļojis uz kādu eksotisku valsti, vai tas, ka jaunas ceļa zīmes uzstādīšana nepieciešama uz kāda no valsts lielceļiem. Latvijas pensionāru federācijas valde uzskata, ka valsts pienākums ir parūpēties par to, ka vismaz reizi mēnesī valsts radio un televīzija producē raidījumus par tēmām, kas interesē ceturto daļu valsts iedzīvotāju. Pensionāru organizācijas ir gatavas ņemt aktīvu dalību šādu raidījumu sagatavošanā. Tajā pat laikā, godīgi jāatzīst, ka neizmantojam pilnā mērā citas senioru informēšanas uzlabošanas iespējas, kas atkarīgas tikai no mums. Avīzi “Latvijas Pensionārs” pirms dažiem gadiem izlaidām tikai aptuveni ar 1000 eksemplāru lielu tirāžu, tagad pateicoties sponsoriem, tirāža sasniegusi 15 tūkstošus eksemplāru ik mēnesi, bet radušās jaunas grūtības – nespējam to izplatīt, jo federācijas iespējas izsūtītavīzi pa pastu finansiālu apsvērumu dēļ ir ierobežotas (10 eksemplāri katrai organizācijai). Esam vērsušies pie visām dalīborganizācijām ar lūgumu nopietni apsvērt šo jautājumu, jo avīze daudziem pensionāriem, arī tiem, kuri nav iesaistījušies pensionāru biedrību aktivitātēs, ir vienīgais avots no kura iegūt informāciju par senioriem noderīgām aktualitātēm, par izmaiņām likumdošanā, kas tieši skar vecāko paaudzi.

Mūsu darba dzīves periodā jaunās informatīvās tehnoloģijas tikai sāka savu uzvaras gājienu, tādēļ daudziem kompjūtertehnikas izmantošana ir joprojām nepieejama nepietiekamu zināšanu un datoru nepieejamības dēļ. Pensionāru biedrības ir aktīvi strādājušas un turpina to darīt, lai seniori apgūtu nepieciešamās iemaņas darbam ar datoru, jo šodien informācijas apmaiņa vairs nav iedomājama bez jaunajām tehnoloģijām. Tas pilnā mērā attiecas uz apmaiņu ar informāciju, ko agrāk veicām ar vēstuļu starpniecību. Tagad pasta sūtījumu vietā, kas kļuvuši ievērojami dārgāki, stājušies e-pasti, kuri ir pieejami bez maksas jebkuram datora lietotājam. Jau vairākus gadus atgādinām federācijas dalīborganizācijām, ka nepieciešams katrai organizācijai izveidot savu elektronisko adresi, uz kuru varētu saņemt informāciju gan no federācijas gan citiem adresātiem, tādēļ nesaprotami kāpēc e-pastu nav atsevišķām organizācijām, izskatās, ka visgrūtāk ar datortehnikas pieejamību ir mūsu lielāko pilsētu Rīgas, Daugavpils, Rēzeknes un Liepājas organizācijām, jo tur elektronisko pasta adrešu joprojām nav daudzām organizācijām.

Pēc ilgāka pārtraukuma jau otro gadu realizējam starptautisku projektu “Vecums nav šķērslis” kopā ar Igaunijas un Lietuvas pensionāru apvienībām. Projektu Nordic plus adult finansē ziemeļu valstis, tā realizācija strauji tuvojas noslēgumam, jau sagatavotas četras mācību programmas, apmācīti pirmie lektori, kuri vadīs nodarbības, veikta programmu aprobācija. Lai nodrošinātu nepieciešamo līdzfinansējumu, kurš pēc projekta realizācijas tiks atgriezts, esam vērsušies pie valsts institūcijām, un ļoti ceram, ka 10 tūkstoši eiro, kas nepieciešami lai pabeigtu projektu, nekļūs par iemeslu projekta realizācijas nepabeigšanai ar visām no tā izrietošām sekām, kas var izpausties kā prasījums atgriezt visus iztērētos līdzekļus Nordic plus. Senioru vērtējums par šo projektu pēc pirmajām aizvadītajām nodarbībām ir viennozīmīgs - tā ir iespēja iegūt informāciju, kas noderīga katram par iespējām saņemt valsts un pašvaldību palīdzību, saglabāt fizisko un psihisko veselību, cīnīties ar vientulību, uzsākt mazo uzņēmējdarbību un citiem jautājumiem.

Pēdējos gados citu starptautisku aktivitāšu nav. Galvenais iemesls tam ir finanšu līdzekļu trūkums, jo piedāvājumi sadarbībai ir saņemti no daudzām valstīm un starptautiskām senioru organizācijām. Starptautiskais darbs aprobežojas ar saraksti un sarunām mūsu starptautiskās komisijas vadības līmenī. Arī uz šodienas kongresu neesam aicinājuši pat tuvākos kaimiņus no Baltijas valstu pensionāru organizāciju apvienībām, jo tas prasa papildus līdzekļus. LPF valde uzskata, ka steidzami jārod risinājumi, lai starptautiskie sakari vistuvākajā nākotnē kļūtu par federācijas nopietnu darba sastāvdaļu.

Līdztekus galvenajam uzdevumam, darbam ar valsts un pašvaldību institūcijām, pensionāru federācija cenšas izmantot katru iespēju sadarbībai ar citām sabiedriskajām organizācijām un uzņēmējiem. Divus gadus mūsu avīzes izdošanu sponsorēja firma Latvijas aptieka, rezultātā tirāža tika nopietni palielināta, avīze ieguva divreiz lielāku formātu un krāsainību. No šā gada avīzes izdošanai pieslēgusies PNB banka un firma SENI. Avīzē un mūsu mājas lapā www.pensionari.lv regulāri publicējam informāciju par dažādām atlaidēm, ko piedāvā uzņēmumi senioriem, ka arī citu pensionāriem noderīgu informāciju.

Nav aizmirsti arī kultūras pasākumi, par kuriem senioru organizācijām ir ļoti liela interese. Piecus gadus pēc kārtas organizējām Rīgas senioru ansambļu sadziedāšanās svētkus “Katru zelta rudentiņu”, kas kopā pulcēja visus galvaspilsētas senioru vokālos ansambļus. Diemžēl šī aktivitāte draud izsīkt, jo tās organizāciju esam nodevuši jaunizveidotajai Rīgas pensionāru biedrību apvienībai, kura aktivitātes neizrāda. Esmu pārliecināts, ka Rīgas pašvaldība atradīs iespējas atbalstīt šādu senioru pasākumu, tāpat kā tas notika aizvadītajos gados. Pagājušajā gadā pensionāru federācija sasparojās uz daudzkārt lielāku pasākumu visas valsts senioru ansambļu sadziedāšanās svētkiem, kas noritēja K/Ulmaņa dzimtas mājās – muzejā “Pikšas”. Pateicoties atbalstam no ZZS, Dobeles novada pašvaldības, “Pikšu” administrācijas, sponsoriem no PNB bankas un firmas SENI, pasākums izdevās un tika novērtēts ļoti augsti, tika izteikta vēlme šādu pasākumu padarīt par tradicionālu. Diemžēl šogad nav izdevies uzsākt otro sadziedāšanās svētku organizēšanu, jo sakarā ar valsts budžeta apstiprināšanas kavēšanos, nespējām atrast vietu pasākuma norisei, kur pašvaldība būtu gatava nopietnam atbalstam svētku organizēšanā. Tradīcijas stiprināšana paliek kā uzdevums jaunajai LPF valdei.

Tradicionāli katru gadu pirms Lieldienām un Ziemassvētkiem Rīgas centrālajā stacijā notiek senioru rokdarbnieku izstrādājumu tirdziņš, kuru ar uzstāšanos kuplina senioru ansambļi un kopas no dažādiem valsts novadiem un Rīgas. Tirdziņš nav iedomājams bez milzīga organizatoriskā darba, kuru tirdziņa sagatavošanā un norisē iegulda LPF priekšsēdētāja vietniece Dzintra Žilde. Kongresa delegātu un visu rokdarbnieku vārdā no kongresa tribīnes gribu pateikt viņai paldies par šo darbu, tāpat gribu pateikties mūsu sadarbības partneriem šī pasākuma organizēšanā – firmai Lafiko, Senioru iespēju centram, Latvijas dzelzceļam, Rīgas centrālajam tirgam.

Cienījamie kongresa delegāti!

Latvijas pensionāru federācija darbojas jau 27-to gadu, pirms pāris gadiem organizācijas 25 gadu jubilejā novērtējām paveikto, pateicām paldies mūsu aktīvistiem, šodien gribu pateikt paldies LPF valdes locekļiem, kas, vairākus gadus aktīvi darbojušies Valdes sastāvā, tagad darba turpināšanu nodod jaunākiem senioriem.

Aizvadīto četru gadu laikā federācija ir izaugusi skaitliski, tajā iestājušās 19 jaunas pensionāru biedrības, attiecīgi pieaudzis arī aktīvo senioru skaits novados, pagastos un pilsētās. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka aktīvo senioru pulkam pievienojas arvien mazāk tā saucamo jauno pensionāru, varbūt iemesls meklējams apstāklī, ka ļoti daudzi pensionāri turpina izmantot iespēju strādāt, lai nopelnītu papildus līdzekļus, bet nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka pensionāru biedrības pārvēršas par veco pensionāru apvienībām. Nopietna ir situācija ar aktīvistiem ir arī pašā federācijā, jo arvien mazāk paliek senioru, kas bez samaksas gatavi veikt darbu federācijā.

Šā gada sākumā pensionāru federācija saskārās ar nopietnām finansiālām problēmām – avīzes izdošanas sponsorēšanu pārtrauca Latvijas aptieka, no Labklājības ministrijas saņēmām ziņu, ka ministrijas budžeta projektā nav iekļauts finansējums NVO, uz vēstuli Saeimas Budžeta komisijai saņēmām atbildi, ka valstī ir citi svarīgāki uzdevumi. Vēlreiz gribu atgādināt, ka federācijas vadītāji nekad nav saņēmuši atlīdzību par veikto darbu, par ko pēdējo četru gadu laikā divas reizes pārliecinājies KNAB, līdzekļi nepieciešami, lai samaksātu par telpu, kurā strādā LPF, par sakaru pakalpojumiem, par to, lai izdotu avīzi un segtu ceļa izdevumus Valdes un Domes locekļiem. Neskatoties uz to, ka šogad jāpabeidz finansēt starptautiskais projekts “Vecums nav šķērslis”, kam nepieciešami 10 tūkstoši eiro, jāveic nepieciešamie izdevumi kongresa sagatavošanai un norisei, pieņēmām lēmumu, turpināt avīzes “Latvijas Pensionārs” izdošanu ar PNB bankas doto sponsorējumu. Šobrīd ir saņemta informācija, ka valsts budžetā ir paredzēts finansējums NVO, tajā skaitā pensionāru federācijai, kas nozīmē, ka lielākā valsts sabiedriskā organizācija var turpināt darbību. Nācies dzirdēt no pašmāju pensionāriem un arī starptautisku senioru organizāciju pārstāvjiem pārmetumus par valsts finansējuma izmantošanu, jo tas nozīmējot pakļaušanos valsts diktātam. Gribu paskaidrot, ka valsts dod finansējumu ne jau tādēļ, ka kādam patīk Latvijas pensionāru federācija, bet nauda tiek dota uz līguma pamata par konkrēti veiktu darbu – informācijas vākšanu, izvērtēšanu, apkopošanu un novadīšanu valsts institūcijām par jautājumiem, kas jārisina valsts ceturtās daļas iedzīvotāju interesēs, tādejādi nodrošinot tiešus kontaktus un atgriezenisko saiti starp valsts varu un iedzīvotājiem. Esmu pārliecināts, ka, ja šo uzdevumu veiktu valsts pārvaldes aparāts, tas izmaksātu desmitiem reižu vairāk kā 15 tūkstoši eiro ko saņemam no valsts.

Cienījamie kongresa delegāti!

Latvijas Pensionāru federācijas Valde ir sagatavojusi izvērtēšanai LPF darbības programmu nākamajiem četriem gadiem, paredzot, ka kā galvenais uzdevums tajā paliek maznodrošināto pensionāru dzīves līmeņa paaugstināšana, izskaužot nabadzību vecākās paaudzes iedzīvotāju vidū. Uzskatam, ka kongresa delegāti ar saviem priekšlikumiem papildinās uzdevumus, kas veicami federācijai, lai pēc četriem gadiem kārtējā kongresā varētu daudz pozitīvāk vērtēt paveikto un konstatēt, ka galvenā problēma nabadzības risks pensionāru vidū ir jūtami mazinājies.

Šodien kongresam jāievēl jauna federācijas vadība. Diemžēl jaunāki un darbaspējīgāki mēs nepaliekam, tādēļ objektīvi izvērtējot savas spējas, esmu nonācis pie secinājuma, ka nespēju pilnvērtīgi veikt federācijas vadītāja pienākumus. Esmu federācijas darbam veltījis astoņus gadus, uzskatu, ka priekšsēdētāja pienākumi jāveic kādam citam. Es esmu gatavs savu spēju ietvaros, turpināt darboties kā ierindas aktīvists, sniedzot konsultācijas pensiju jautājumos un darbojoties ar dažādu pasākumu organizēšanu.